Latvijas labākā farmaceite strādā «Mēness aptiekā!»
Vienu no augstākajiem profesionālajiem novērtējumiem – Latvijas Ārstu biedrības «Gada balvu medicīnā 2016» nominācijā «Gada farmaceits» šogad saņēma Daugavpils «Mēness aptiekas» farmaceita asistente Lilija Cirse.
«Darbs ir kaifs! Ir fantastiskas izjūtas, kad tev uzticas, lūdz padomu un pasaka paldies. Taču gandrīz divtik labi ir, ja atnācis dusmīgs klients, kurš veselības problēmu dēļ ir sanervozējies, neapmierināts un savas bēdas «izgāž» pār manu galvu. Tas, protams, nav patīkami, nepārprotiet! Taču, kad redzu, ka, no šīm dusmām atbrīvojoties, viņš pats ir izlādējies un sāk justies labāk, man patiešām ir gandarījums. Es zinu, ka esmu varējusi palīdzēt,» stāsta laimīgā balvas saņēmēja. Aptiekā Daugavpilī viņa sākusi strādāt pirms 37 gadiem. Vienmēr zinoša un laipna saskarsmē ar pircēju, runājot gan latviešu, gan krievu, gan latgaliešu valodā, Lilija Cirse atzīst, ka savu profesiju mīl vēl vairāk, nekā darba gaitas uzsākot.
Vispirms par šā gada lielo notikumu – «Gada farmaceita» balvu. Kādas bija sajūtas, to saņemot?
Tas bija milzīgs pārsteigums, par kuru uzzināju pēdējā mirklī. Neviens mani nebija brīdinājis, ka esmu izvirzīta balvai, nebrīdināja, ka notiek balsošana, arī pašai nebija nekādas nojausmas, ka kas tāds varētu gadīties, līdz pēkšņi, mirkli pirms lielā notikuma, saņēmu ziņu – Lilij, tev noteikti jābrauc uz balvu pasniegšanu Rīgā. Ir iemesls pucēties! Protams, jūtos pagodināta par «Gada farmaceita» balvu. Tā apliecina mīlestību un atbalstu. Tā apliecina, ka daru darbu, ko bezgala mīlu, kas man sniedz prieku un gandarījumu un apkārtējie to redz.
Turpat 40 gadu esat vienā profesijā. Kā viss sākās?
Aptiekas kopš bērnības mani valdzinājušas. Man šķita, ka tām piemīt īpaša maģija, kas pievelk un ir noslēpumaini valdzinoša. Biju draugos ar bioloģiju un uz biologiem arī gribēju iet. Vēl bija doma mācīties par skolotāju. Taču padzirdēju par iespējām tepat, Daugavpilī, 1. medicīnas skolā (šobrīd Daugavpils medicīnas koledža – aut. piez.) apgūt farmaceita asistenta arodu. Tolaik biju ļoti noslēgta, gandrīz vai var sacīt, ka bija bail no cilvēkiem. Zināju, ka aptiekā nevēlēšos strādāt aiz letes, taču, uzzinot, ka, būdama prom no svešiem skatieniem, rimti varēšu aptiekā gatavot zāles, lēmumu tūdaļ pieņēmu. No tās dienas plāniem gan nekas dižs nesanāca! Uzreiz pirmajā dienā aptiekā apstākļi tā iegrozījās, ka farmaceits mani nolika aiz letes. Protams, biju pārbijusies un satraukusies, taču viss ātri iegāja pareizajās sliedēs. Būdama mācekle, rūpīgi vēroju vecāko farmaceitu, klausījos viņa padomos un mācījos klientu apkalpošanas gudrības. Tajā pašā pirmajā dienā sapratu, ka patiesībā strādāt ar cilvēkiem ir jauki! Izbaudu to joprojām, un jo aizņemtāka ir diena ar lielāku klientu pieplūdumu, jo labāk jūtos. Savu pašu pirmo pircēju un viņa vajadzību gan vairs neatminos.
Kā izdodas saglabāt labu noskaņojumu, ja dienā jāapkalpo daudz klientu, no kuriem ne viens vien mēdz būt arī sliktā noskaņojumā?
Patiesībā šie cilvēki sniedz lielāko prieku un gandarījumu. Jā, viņš var pateikt ko nejauku, var «uzrūkt», taču, kad redzu, ka no aptiekas viņš iziet jau par kripatiņu labākā noskaņojumā, ka esmu bijusi tas zibensnovedējs, kas ļāvis viņam izlādēties, es jūtos ļoti labi. Mans galvenais darbs ir palīdzēt – ja tas izdodas, ir kaifs. Turklāt pie mums pēc padoma nāk arī priecīgas topošās māmiņas, nāk omulīgi un ar dzīvi apmierināti cilvēki, tādēļ viss ir lieliskā līdzsvarā.
Kā 37 gados mainījušās aptiekas, aptiekāra darbs un pircēji?
Mainījies ir viss, un pamatīgi! Ak, Dieviņ, kas mums bija pa rindām dienās, kad atveda citramonu, hematogenu vai vati! Tās bija deficīta preces, kā jau daudz kas tajos laikos. Tagad ko tādu pat grūti iedomāties. Tagad aptiekā ir liels medikamentu apjoms un daudzveidība. Strādājot «Mēness aptiekā», darba ritms ir dinamisks, ir iespējas papildināt zināšanas. Visas jaunās zāles ir jāspēj apgūt un jāpārzina, lai varam ieteikt. Protams, mainījušies arī pircēji. Viņi ir daudz zinošāki, ar lielāku skaidrību par savu vajadzību. Tiesa, traki daudz ir tādu, kas nodarbojas ar pašārstēšanos un neiet pie ārsta. Tad nu mums, farmaceitiem, ir jābūt kā dakteriem, kas spēj sniegt pirmo palīdzību. Vienmēr gan mudinām pacientu apmeklēt ārstu, pakonsultēties par īstajām kaitēm, kuru simptomus cilvēki bieži tomēr nemāk iztulkot pareizi. Gadās, ka prasa medikamentus ar diametrāli pretēju iedarbību jeb tādus, kas savā starpā konfliktē. Tas mani dara uzmanīgu un pircēja kaites izzināšanai veltu vairāk laika, cenšos vērst viņa uzmanību uz riskiem un vilinu vērsties pie ārsta. Kad nākamajā reizē šis cilvēks pie manis atnāk ar ārsta recepti, ir gandarījums. Bieži gan tā negadās, mūsdienās visi tik aizņemti, tik steidzīgi, ka vizīte pie ārsta šķiet lieka laika tērēšana, kas tiek atlikta uz brīdi, kad citādi vairs nevar. Man kā farmaceitam atliek vien strādāt pēc labākās sirdsapziņas un pircējam dot labāko.
Pieminējāt pašārstēšanos. Cik izplatīta ir šī parādība?
Tā situācija ir pat trakāka, nekā varētu šķist. Ir ļoti daudz ļautiņu, kas pret medikamentu lietošanu izturas bīstami bezatbildīgi. Retais aizdomājas, ka tā tablete, kas vienam ir ļoti laba un palīdz, otram var būt kaitējoša, pat nāvējoša. Vēl nesen bija spilgts gadījums: atnāk kundze gados pēc kādām tabletēm un kā jau vecāka gadagājuma cilvēks labprāt grib papļāpāt. Tā atklājas, ka nesen mūžībā aizgājis vīrs, pāri palikuši medikamenti. Kundzei šķiet, ka kaites viņai tādas pašas kā aizsaulē aizgājušajam vīram, tad nu uz savu galvu viņa tās zāles arī dzer. Man stāsta, ka sākusi justies sliktāk, tādēļ nākusi pēc jaunām tabletēm, bet tam, ka vīra medikamenti ir tie, kuru dēļ viņai veselības stāvoklis pasliktinās, ticēt negrib. Kad atklājas, ka zāles viņu patiesi var kapā iedzīt, pircēja gan palika pavisam bažīga un apņēmās doties pie ārsta, lai tiktu skaidrībā, kas pašai kaiš, kuras no vīra zālēm der, bet kuras – ne. Un šis ir tikai viens no daudzajiem gadījumiem. Vecāki cilvēki ar pašārstēšanos nodarbojas, jo viņiem ir žēl mest ārā zāles, kas savulaik par dārgu naudu pirktas. Savukārt jaunie ir steidzīgi un nespēj atrast laiku dakterim, tādēļ ārstējas pēc savas saprašanas vai klausās farmaceita ieteikumos.
Pie jums vēršas kā pie speciālista?
Mūs uzklausa, un jūtam uzticēšanos. Lai arī diemžēl ir pircēji, kas farmaceitu uzskata par parastu pārdevēju, biežāk pie mums tomēr nāk kā pie speciālistiem – ja ne gluži dakteriem, tad katrā ziņā zālēs, slimībās un simptomos gudriem cilvēkiem. Tas arī uzliek lielāku atbildību patiešām iztincināt to pircēju, saprast īsto vainu un piedāvāt labāko. Kļūdas var būt bīstamas! Šis aspekts gan nebiedē. Kaut kādā ziņā tas ļauj īstenot vienu no bērnības sapņiem par daktera profesiju, kam nekādi nebija iespējams piepildīties.
Kādēļ nebija iespējams kļūt par ārstu, ja reiz tāds sapnis bija?
Man ir bezgala slikti, ieraugot asinis. Turklāt esmu emocionāla un gandrīz fiziski pati jūtu sāpes, ja sāp otram. Tas man jau skolā lika saprast, ka nekāds dakteris no manis nesanāks, taču neliedza jaunībā jūsmot par medicīnu, aizrautīgi studēt medicīnas tēmai veltītos žurnālus, sekot līdzi televīzijas un radio pārraidēm.
Izlasīta arī medicīnas enciklopēdija, un konstatēts, ka pašai ir visas kaites, izņemot ūdeni ceļgalā, kā tas vienam no varoņiem gadījās grāmatā «Trīs vīri laivā»?
Nē, medicīnas enciklopēdiju gan neesmu studējusi. Lasīju žurnālu «Veselība», tāds pats bija krievu valodā. Žurnālos rakstīja par medicīnas atklājumiem, sasniegumiem, īpašiem gadījumiem, kad ārstiem izdevies palīdzēt. Tas mani aizrāva – stāsti par neticamu izglābšanu, palīdzēšanu, par jaunas dzīves došanu. Tā gribēšana palīdzēt ir arī dzinulis manā darbā.
Darbs gan nav visa dzīve. Ko darāt brīvā laikā? Vai ir kādi vaļasprieki, hobiji?
Man ir brīnišķīga ģimene, vīrs, bērni, arī mazbērni. Viņi ir mans prieks un hobijs. Citu vaļasprieku vai hobiju gan nav – esmu mājas un ģimenes cilvēks, kas tieši ģimenē gūst spēku, mieru un mīlestību. Dieviņš man šo milzīgo dāvanu – ģimeni – ir dāvājis, un cita prieka avota man nevajag. Mīlestību rodu mājās, mīlestību rodu darbā – esmu laimīgs cilvēks!
Sagatavoja Zane Auziņa
Foto:Georgijs Vidavskis
