Galvenā/Visi materiāli/Raksti/"Esi pateicīgs par to, kas ir un par to, kā nav. Dzīvo!" - alpīnists Kristaps Liepiņš
16.06.2017, 10:53

"Esi pateicīgs par to, kas ir un par to, kā nav. Dzīvo!" - alpīnists Kristaps Liepiņš

Par kalnos kāpšanu un aktīvu dzīvesveidu stāsta alpīnisma instruktors un piedzīvojumu ceļojumu eksperts Kristaps Liepiņš.

Vai kalnos kāpšana Tev bija sapnis jau kopš agras bērnības?

Patiesībā kalnos kāpšana bija pilnīgi nejauša izvēle - reizēm dzīve piespēlē kaut ko pavisam negaidītu! Bērnībā biju savus spēkus izmēģinājis gan zīmēšanas pulciņā, gan mūzikas skolā, gan džudo, gan arheoloģijas pulciņos un kā jau bērns, īsti nezināju, ko gribu darīt visvairāk. Kalnus man dzīve piedāvātja divpadsmit/trīspadsmit gadu vecumā, netīšām nonākot Annas ielas (toreiz vēl – “pionieru nama”) pulciņā, pie trenera Aivara Bojāra, kurš diemžēl deviņdesmito gadu sākumā gāja bojā kalnos. Viņš lieliski mācēja uzrunāt, motivēt, aizraut, pateicoties viņa vadītajiem trenniņiem es nokļuvu kalnos. Tā kļuva par ļoti nopietnu aizraušanos padsmitnieka gados, - ne tikai kalnu pārgājieni un tūrisma tehnika, bet arī klinšu kāpšana - treniņu nometnes, sacensības - gan bērnu, gan pieaugušo konkurencē. Astoņdesmito gadu otrajā pusē biju Latvijas un Baltijas čempions klinšu kāpšanā. Deviņdesmito gadu vidū/beigās parādījās iespēja pieteikties alpīnisma kursiem ārpus Latvijas. Pamazām tas kļuva par manu darbu. Lielbritānijā un Francijā piedalījos vairākos alpīnisma kuros, tai skaitā arī nopietnās četru līmeņu apmācībās gidu skolā Francijā, lai kļūtu par alpīnisma instruktoru. Paralēli tam strādāju gan par militārā alpīnisma instruktoru ar dažādām militārām vienībām tepat Latvijā, gan veicu augstuma darbus. Garlaicīgi nav bijis.

Šobrīd tas ir gan Tavs darbs, hobijs un dzīvesveids, vai tomēr ir vēl kas cits ar ko nodarbojies?

Praktiski par simts procentiem viss, ko es daru, ir tā vai citādi saistīts ar kalniem. Vadu apmācību programmas, lasu iedvesmas lekcijas uzņēmumiem, organizēju piedzīvojumu ceļojumus un kalnu ekspedīcijas. Kāpšana kalnos lieliski transformējas projekcijā arī uz biznesa vidi un cilvēka pašizaugsmi. Te ir velkamas pārsteidzoši interesantas paralēles. Alpīnismā cilvēks pārvar bailes, ir gan meklējumi, gan uzvaras, gan neveiksmes. Uzņēmējdarbībā un cilvēka personības izaugsmē praktiski notiek līdzīgas lietas. Manuprāt, cilvēka iekšējā pasaule ir tas neizmērojami dziļais plašums, no kura tālāk rodas viss pārējais, - ir vērts ieskatīties sevī un sākt apzināt savas iekšējās bagātības – varēšanu, uzdrīkstēšanos, spēju pārvarēt bailes dodoties nezināmajā.

Cik bieži gadā iznāk būt ārpus Latvijas?

Būtu vieglāk pateikt, cik bieži sanāk būt Latvijā! Ja skatamies kaut vai uz šo gadu tikai, tad ir jau bijuši divi mēneši Dienvidamerikā ar kāpienu pasaules augstākajā vulkānā gandrīz “septiņtūkstošniekā” Ohos del Salado (6893m) Čīlē, tad ledus sienas Norvēģijā, tad Maroka - gan klasiskie Atlasa kalnu kāpieni, gan klinšu sienas Antiatlasa kalnos. Nupat esam atpakaļ no Nepālas, kur bijām trīs nedēļas Himalajos, izstaigājot Everesta apkārtnes takas. Un tālāk līdz pat gada beigām saplānotas ekspedīcijas viena pēc otras. Viens no šī gada lielajiem plāniem ir arī projekts "Climb for cancer" (“Kāp cīņai pret vēzi”) sadarbībā ar Ainas Mucenieces viroterapijas fondu. Šī projekta mērķis nav reklamēt zāles, bet uzsvērt aktīvas dzīves nepieciešamību. Galvenā ziņa, kuru vēlamies popularizēt - diagnoze vēzis nav iemesls norakstīt sevi un padoties, tieši otrādi - aktīvā pretstāve šai slimībai ir cilvēka izvēle. Ir daudz pierādījumu pasaulē, ka cilvēki, kuri izvēlas cīnīties šādos brīžos, var uzvarēt! Galvenais ir iedvesmot cilvēkus nepadoties. Arī sabiedrības atbalstam, protams, ir nozīme. Konkrēti šis projekts paredz apmācīt šos cilvēkus alpīnismā, kuri ir gan aktīvā slimības fāzē, gan arī tādi, kuri ir to pārcietuši. Dzīve turpinās un ir jāizaicina sevi nepadoties, darīt kaut ko jaunu, aizraujošu, dzīvot, cīnīties un būt!

Kur Latvijā var apgūt kalnos kāpšanas iemaņas?

Latvijā nu jau vairāk kā divpadsmit gadus ir manis vadītā "Kalnu Grupa" (to var atrast interneta meklētājos) – pārdomāti nopietna alpīnisma apmācību programma gan iesācējiem, gan tiem, kuri jau izmēģinājuši savus spēkus kalnos. Sākotnēji nemaz nebija plānots, ka šis projekts būs ar tādu ilgspēju, bet katru gadu arvien no jauna ir cilvēki, kuri vēlas apgūt kalnos kāpšanu. Šī programma sevī iekļauj dažāda veida kursus, gan tādus kuri orientēti uz klasisko alpīnismu, gan uz klinšu un ledus kāpšanu, gan arī uz virvju šķēršļu izveidi un pārvarēšanu – katrs var atrast sev interesējošo novirzienu.

Kāda ir augstākā virsotne, kurā esi uzkāpis?

Jau iepriekš minētais Ohos del Salado - pasaules augstākais vulkāns uz Čīles un Argentīnas robežas. Tas skaitās aktīvs, bet nav izvirdis jau vairākus gadu tūkstošus. Lai arī vulkāns cilvēkiem parasti asociējas ar kaut ko ļoti karstu, tad tur esot karsts it nemaz nebija – virsotnes sānu nogāzes klāj ledāji un mūžīgs sniegs. Dienā, kad kāpām uz virsotni, vēja ātrums brīžiem sasniedza 100 km/h un gaisa temperatūra tā ap mīnus piecpadsmit grādiem pēc Celsija. Tā kā laikapstākļi nebija īpaši labvēlīgi, tad bijām vienīgie uz visa kalna. Lai arī tik augstos kalnos nav viegli, jāsaka gan, ka bieži vien tie augstākie kalni nav tie grūtāk sasniedzamie. Alpīnisms ar to arī ir aizraujošs, ka tas ir ļoti daudzveidīgs - var būt vienkārši pa taku sasniedzama virsotne un tanī pašā laikā arī tādi vertikālu klinšu un ledus sienu maršruti, kur katrā solī esi uz dzīvības un nāves robežas.

Vai, nodarbojoties ar kalnos kāpšanu, līdzīgi kā sportistiem ir nepieciešams ievērot speciālu uzturu?

Protams. Alpīnisms ir ļoti augstas fiziskās slodzes (un arī paaugstināta stresa!) aktivitāte. Pie šādām slodzēm ir arī nepieciešams lietot īpašu pārtiku, vitamīnus un minerālvielas. Organisms to visu patērē. Piemēram, magnija preperāti ir tie, bez kuriem nav iespējams veikt šos maršrutus, jo slodze, kāpjot pa vertikālu klinti ar mugursomu plecos pa sarežģītu klinšu reljefu ir tik liela, ka pēc vienas dienas rokas, no pirkstiem līdz pat pleciem, brīžiem rauj spēcīgos krampjos. Līdzīgi arī ar smagu somu ilgstoši kāpjot pa stāvām kalnu takām – kāju muskuļiem ir ko turēt! Pēc tādas slodzes vajadzīga gan atpūta, gan sabalansēts uzturs, lai nākošajā dienā varētu to visu turpināt.

Kas ir visgrūtākais kalnos?

Kā kuram cilvēkam - vienam tā ir neierasti lielā fiziskā slodze, citam ir psiholoģiski grūti pārvarēt savas bailes, samierināties ar atrašanos paaugstināta riska zonā. Psiholoģiski visgrūtākais ir doties piegājienā maršrutam, tas brīdis pirms kāpiena sākšanas, jo tu zini, ka tā būs cīņa ar lielu potenciālo apdraudējumu. No tā nevar nebaidīties, ir jāmācās ar to tikt galā. Fiziski, protams, visgrūtākie brīži ir pārgurums kāpiena beigās, it sevišķi, kad jātiek lejā, bet aiz muguras jau ir daudzu stundu koncentrēta cīņa. Grūti ir tikt pāri sajūtām, kad tu jūti – es sāku zaudēt uzmanību, man ir jāsaglabā reakcijas ātrums, nedrīkstu padoties. Pēc statistikas visvairāk nelaimes gadījumi notiek lejupceļā, - ir sasniegta virsotne, zināma eiforija, zūd spēki un koncentrēšanās spējas. Tāpēc mēdz teikt, ka virsotnes sasniegšana ir tikai pusceļš, kāpiens beidzas tad, kad esi lejā, drošībā.

Noteikti šī ir nodarbošanās, kura ne visiem ir pa spēkam. Kādām īpašībām vai spējām ir jāpiemīt cilvēkam, lai viņš varētu kļūt par alpīnistu?

Kalnos kāpšana ir brīnišķīga ar to, ka tā ir ļoti demokrātiska. Nav tāda viena standarta vai viena virsotne, uz kuru obligāti jātiecas. Līdzīgi kā ar maratonu - vieniem mērķis ir būt elitē, citiem vienkārši patīk piedalīties pasākumā, lai gūtu to brīnumaino kopības sajūtu. Ar alpīnismu ir līdzīgi - vienam kāpšana ir izaicinājums kaut ko sasniegt pasaules līmenī, citam - vienkārši aizbraukt uz kalniem. Un variantu pa vidu ir ļoti daudz. Eiropā ar kalnos kāpšanu nodarbojas ļoti daudz cilvēku. Aizbraucot uz Alpiem, uz kalnu takām var redzēt simtiem, tūkstošiem cilvēku visos vecumos, sākot ar bērniem līdz sirmiem senioriem, kuri pastaigājas pa kalniem, un viens otrs ne tikai pastaigājas, bet kāpj ar apbrīnojamu izturību pat savos astoņdesmit un vairāk gados! Tas ir šo cilvēku dzīvesveids. Manuprāt, pamēģināt var jebkurš un, ja tas uzrunā, tad tādu nopietnu šķēršļu, lai to turpinātu darīt, ir ļoti maz.

Kāds ir Tavs lielākais mērķis saistībā ar kalniem, kuru vēlies dzīves laikā piepildīt?

Galvenais mērķis ir daudz, daudz un ilgi kāpt ļoti dažādās vietās, jo ir tik daudz lietu, kas saista alpīnismā - gan fizisks izaicinājums, gan dabas estētisks baudījums. Apceļojot dažādas pasaules valstis, var izjust kalnu ainavu daudzveidīgumu un sastapt tur ļoti daudz interesantu cilvēku. Šo cilvēku dzīves stāsti ir tik dažādi un iedvesmojoši! Pērn, satiku kādu 84 gadus vecu vīrieti kalnos un varu tikai cerēt, ka arī es tādā vecumā vēl varēšu nodarboties ar alpīnismu. Manu šī brīža dzīves vadmotīvu labi izskaidro kāda Nepālas ceļojumā nejauša impulsa vadīti nobildētā bilde. "Nenoparkojies. Negaidi..." Nekas nav pastāvīgs. Neiekārtojies. Negaidi neko, - nekas pats neatnāk. Ir jādodas pretī. Dodies ceļā un esi dzīvs aizvien, kamēr vēl spēj. Soli pa solim. Izaicini sevi, piespied sevi - saskatīt, atklāt, izbaudīt. Esi pateicīgs par to, kas ir un par to, kā nav. Dzīvo! Nenoparkojies. Negaidi...

Autore: Nellija Majore
Avots: http://menessaptieka.blogspot.com/2017/06/esi-pateicigs-par-to-kas-ir-un-par-to.html#more
Share
Notiek ielāde...
LV