Vitamīni ir vitāli svarīgas uzturvielas ar daudzveidīgu bioloģisko aktivitāti un plašu darbības spektru. Katram cilvēkam neatkarīgi no tā vecuma nepieciešami vitamīni ar sabalansētu daudzumu, un katram tā ir individuāla vajadzība pēc konkrētā vitamīna vai vitamīnu kompleksa (kas vienam der, citam var kaitēt) – tik dažāda un individuāla pieeja ar noteiktām un pareizām devām, vitamīnu uzņemšanas avotu, ar uzturu vai papildus ar vitamīnu preparātiem, lietošanas veidu, režīmu un ilgumu. Vislabākais veids, kā tos uzņemt, ir ar sabalansētu uzturu, bet ir situācijas, ka uzturs ir nepilnvērtīgs, tad organisma vajadzība pēc vitamīniem pieaug. Tāpat vajadzība pēc vitamīniem pieaug pie fiziskām slodzēm, īpaši, sportistiem pirms un pēc slodzes, sievietēm pirms grūtniecības, bērniņu gaidot un zīdīšanas laikā, ja konstatēts kāds vitamīnu trūkums, sezonalitātē, kad gaisā izplatās vīrusu infekcijas, visiem, kuri uzturas piesārņotā gaisā, visiem, kuri daudz strādā un mācās.
Vitamīnu trūkuma cēloņi
Tie var būt pie hroniskām saslimšanām, pie gremošanas trakta slimībām, kad tiek traucēta ar uzturu uzņemto vitamīnu uzsūkšanās, infekcijas slimības, ilgstoša pretmikrobu līdzekļu lietošana, kas rada B grupas un K vitamīnu trūkumu, medikamenti, kuru lietošana aizkavē vitamīnu uzsūkšanos vai pastiprina to izvadīšanu no organisma, kā arī smēķēšana un alkohola lietošana (novērojams E, C , B grupas vitamīnu, arī magnija trūkums).
Izvēloties vitamīnus, svarīgi faktori: vecums, bērnam vai pieaugušajam, pēc iedarbības, kompleksos vai monopreparātus, slimības, kādus medikamentus, vitamīnus un/vai uztura bagātinātājus lieto, arī ēšanas paradumi un dzīves stils, vitamīnu preparātu forma, kā arī vitamīna optimālai devai ir svarīga nozīme. Uzņemot vitamīnus nepareizās devās, var attīstīties hipovitaminoze vai hipervitaminoze, un abos gadījumos tas veicina kādu saslimšanu, piem., viens no nierakmeņu slimības cēloņiem ir A, B, D vitamīnu trūkums, bet, ja notiek D vitamīna pārdozēšana, notiek hiperkalcēmija un tiek bojātas šūnu membrānas, visbiežāk sirds, nieru un aknu, arī starp vitamīniem un medikamentiem var rasties nevēlama mijiedarbība. Vitamīni, savstarpēji mijiedarbojoties, papildina cits citu un efekti var summēties, bet, ja kāds vitamīns ir par daudz, tas mazina cita vitamīna efektu, tad izpaužas antagonisms.
Taukos šķīstošie vitamīni
A vitamīns (retinols) ir antioksidants, tā pamatfunkcija ir nodrošināt tīklenes pigmenta veidošanos un uzturēt normālu redzi, ādas un gļotādas funkcionēšanu. Vitamīna deficīta gadījumā raksturīgs ādas biezums un zvīņošanās, sausa āda, reizēm pinnes. A vitamīna prekursors ir beta karotīns, un tas gremošanas traktā aizsargā E vitamīnu no oksidācijas. Laba saderība ar C un E vitamīniem, kur antioksidantu īpašības pastiprinās, bet, ja lietotas lielas A vitamīna devas, tas mazina D vitamīna efektu un pretēji. To vitamīnu daudzumam jābūt sabalansētam. A vitamīna uzsūkšanos kavē vienlaicīga lietošana kopā ar nitrātiem. Avoti: aknas, zivis, olu dzeltenums, siers, sviests, krējums; beta karotīns atrodas lielā daudzumā burkānos un citos krāsainos augļos un dārzeņos.
D vitamīna svarīgā nozīme uz cilvēka organismu ir plaši apspriesta tēma. Iedarbojas uz imūno sistēmu, piedalās daudzos vielmaiņas procesos, sekmē kalcija absorbciju kaulos un zobos, piedalās fosfora veidošanas procesā, kavē hronisku slimību veidošanos. Laba saderība ar taukos šķīstošiem vitamīniem, zivju eļļu, veicina kalciju uzsūkšanos un kopā piedalās kaulaudu veidošanā. D vitamīna efektu mazina acetilsalicilskābe, pretkrampju, barbiturātu lietošana. Neiesaka to lietot kopā ar skābeņskābes saturošiem produktiem, piem., spinātiem, skābenēm, rabarberiem.
E vitamīns (tokoferols) ir antioksidants un aizsargā pret apkārtējās vides kaitīgo iedarbību, ir svarīgs sirds un asinsvadu, ādas, gļotādas sistēmai, regulē reproduktīvo orgānu normālu darbību, piedalās vielmaiņas procesā. Tas veicina visu taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos. Ja E vitamīnu lieto lielās devās un ilgstoši, tas nomāc K vitamīna aktivitāti, kas izpaužas ar pavājinātu brūču dzīšanu un pastiprinātu asiņošanu, bet pastiprina antikoagulantu darbību, kas palēnina asinsreci, E vitamīna uzsūkšanos. Tā deficīts izraisa sirdsdarbības traucējumus, muskuļu vājumu, neauglību. Avoti: augu eļļas, smiltsērkšķa, pīlādžu un rožu augļi, rieksti, graudi, zaļie dārzeņi, linsēklas, saulespuķu sēklas, pākšaugi, kliņģerītes ziedi un lucerna.
K vitamīns (filohinons) ir svarīgs asinsreces faktors, novērš asiņošanu un veicina asins recēšanu, īpaši svarīgs zīdaiņiem. Organismā sintezējas zarnās. K vitamīna lielas devas var izraisīt sarkano asinsķermenīšu hemolīzi, savukārt K vitamīna aktivitāti mazina acetilsalicilskābe un antikoagulanti. Svarīgi tiem, kuri lieto antikoagulantus, jo K vitamīns vai ar to bagāts uzturs mazina tā darbību, un ārstam ir jāpielāgo devas. Avoti: pelašķa laksti, nātres lapas, lucernas un ganu plikstiņa laksti, kukurūzas irbuļi ar drīksnām, skuju koku skujas, tomāti, kartupeļi, galviņkāposti, Briseles kāposti, brokoļi, spināti, pētersīļi, dzērvenes.
K2 vitamīns (menakvinons) ir svarīgs kaulu mineralizācijai, veicina kalcija nogādāšanu kaulos un zobos, bet samazina kalcija izgulsnēšanos artērijās un mīkstos audos, kur tā izgulsnēšanās ir nevēlama, pozitīva ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmu, samazina aterosklerozes risku. Laba savienojamība un mijiedarbība ar kalciju, D vitamīnu un zivju eļļu. K2 vitamīns organismā sintezējas resnajā zarnā no baktērijām, kā arī organisms daļēji to pārvērš no K1 vitamīna. Avoti: aknas, pupiņas, lēcas, turku zirņi, raudzētas sojas pupiņas, nogatavināts siers, olas, sviests, gaļa.
Taukos šķīstošu vitamīnu formas lieto ēšanas laikā vai pēc ēšanas kopā ar taukus saturošu uzturu, jo tas veicina to uzsūkšanos kopā ar negāzētu ūdeni. Vitamīni jāglabā tumšā vietā, jāsargā no tiešajiem saules stariem un apsildāmajām ierīcēm, dažas formas jāglabā vēsā vietā.
Atceries! Uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uztura.
