Līdz šim šo jautājumu es uzdevu vienkāršāk: "Kas notiek P. Stradiņa slimnīcā?" – un atbildēju ar sēru stāstu par pārblīvētu uzņemšanas nodaļu, intrahospitālu infekciju vai celtniecības sāgu. Tagad šis jautājums izskatās komplekss – kāpēc Stradiņa slimnīca stagnē, bet Rīgas 1. slimnīca tiek strauji attīstīta?
Rīgas pilsēta 1. slimnīcas attīstībā ieguldījusi 27 miljonus eiro, slimnīca strādā ar peļņu, iegulda attīstībā savus līdzekļus, apgūti arī Eiropas struktūrfondu 4 miljoni. Nemēģināšu iedziļināties sazvērestības teorijām līdzīgos kolēģu minējumos ("mēģinājums iznīcināt invazīvo kardioloģiju Stradiņa slimnīcā", "ieguldīs miljonus, bet par sviestmaizi privatizēs", "gatavojas bēgļu uzņemšanai" utt.), bet uzzīmēšu lasītājam, rīdziniekam iespējami korektu ainu par to, kā un kurp attīstās medicīna Rīgā. Jāteic, ka informācija par Rīgas 1. slimnīcas attīstību publiska ir tikai tajā sektorā, ko sauc par pakalpojuma piedāvājumu vai reklāmu, kas arī dod iemeslu dažādu veidu kompilācijām un versijām. Savukārt laboratorijas ārpakalpojuma nodošana "Centrālajai laboratorijai", kas ir "Recipe-Sentor Farm-Repharm-VCA" astoņkāja sastāvdaļa, audzē publisku viedokli, ka pie Rīgas 1. slimnīcas straujās attīstības interese ir arī Josifam Aptam, Vadimam Telicam, Andrejam Leibovičam un Aleksandram Livšicam. Un vēl informācija lasītājam – P. Stradiņa KUS un Rīgas Austrumu KUS abas atrodas valsts īpašumā, bet Rīgas 1. slimnīca – Rīgas pašvaldības īpašumā. Visās pārējās Latvijas pilsētās slimnīcas ir pašvaldības īpašumā – tātad valmieriešus neatliekamā situācijā ārstē Valmieras pašvaldībai piederošā slimnīcā, liepājniekus – Liepājas pilsētai piederošā slimnīcā, bet rīdziniekus – valstij piederošā slimnīcā.
Dažas rindkopas par Rīgas 1. slimnīcu un P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. 2009. gada veselības ministre Baiba Rozentāle, savu personisko ambīciju vadīta, iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši.
Baiba Rozentāle Rīgas un Pierīgas (bet vairākās specialitātēs – visas Latvijas) neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnieku plūsmu sadalīja starp Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu un P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. P. Stradiņa slimnīca līdz tam bija strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. P. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. P. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus. P. Stradiņa slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Pašlaik slimnieki, kas nonāk P. Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tiek nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – uz plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ (slimnīcas vadītājas Andas Čakšas panākums) neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, kas nereti ir atkārtoti vai pilnīgi nepamatoti.
Vēl 2009. gadā Rīgas 1. slimnīcā strādāja 1100 darbinieku, bet jau pēc gada – nepilni 200, kas veica ambulatoriskus un dienas stacionāra pakalpojumus. Rīgas pilsētas iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumi stacionārā kļuva par visnetīkamākajiem valstī – nevar salīdzināt labi izremontēto, apgādāto, "apgreidoto" un sakārtoto Liepājas vai Ventspils slimnīcu ar P. Stradiņa slimnīcu, kur sešvietīgās palātās attālums starp slimnieku gultām ir 60 cm, kur pacienti pēc operācijām guļ gaiteņos, kur uzņemšanas nodaļa ievieš šausmas. Lai ilustrētu problēmu – papildu infekcijas iegūšanu pārpildītā slimnīcā, es no žurnāla "Latvijas Ārsts" slejām citēšu profesoru Ugu Dumpi: "Pilienu transmisija nozīmē, ka cilvēks izšķauda, izklepo vai vienkārši izelpo gaisa pilienus, kas nekādi neaizlido tālāk par 1,5 metriem. Atrodoties tuvāk par vienu metru, risks inficēties ir jau ārkārtīgi augsts. Tāpēc pacienti slimnīcās jāizkārto tā, lai maksimāli novērstu kontakta transmisijas iespējas.
