“Mēness aptiekas” farmaceiti Irmīnu Karacejeva pazīst vaigā daudzi Rēzeknes iedzīvotāji. Kā nu ne! Gandrīz 40 gadus viņa ir farmācijā un sagaida apmeklētājus savā mīļajā darbavietā – aptiekā Atbrīvošanas alejā 117.
Irmīna ir atturīga, eleganti nes savu farmaceites uzsvārci, viņas acis izstaro maigu gaišumu un katra kustība – jauneklīgu enerģiju. Tā vien šķiet, ka šajā aptiekā pieejamas mūžīgās jaunības tabletes.
Aptieka Atbrīvošanas alejā 117 tika atvērta, īsi pirms Irmīna absolvēja Farmācijas fakultāti. Aptiekā viņa uzsāka darbu kā provizore jeb ķīmiķe analītiķe.
“Palma, kas aug un zaļo aptiekas telpās, šeit ir kopš 1978. gada. Sienu apdare joprojām ir koka – pēc tā laikmeta modes, taču aptiekas iekārtojumā viss ir jauns, mūsdienīgs. Sāku šeit strādāt ķīmiķa analītiķa amatā recepšu un ražošanas nodaļā. Te pat aiz sienas tad bija atsevišķa telpa medikamentu – mikstūru, tinktūru, pulveru, acu un citu pilienu izgatavošanai. Gatavojām pat injicējamos medikamentus pilsētas slimnīcai. Mans pienākums bija kontrolēt šo medikamentu sastāva precizitāti. Ārprātīga atbildība!” saka farmaceite.
Par zālēm – bez jokiem
Var droši apgalvot, ka atbildības uzņemšanās ir šīs jomas speciālista ikdiena. “Aptiekas darbiniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš gatavo zāles vai konsultē klientu, ierastās cilvēciskās atrunas par darbu traucējošiem apstākļiem – izklaidību, galvassāpēm, aizmiršanu vai problēmām mājās neder. Farmaceitam svarīgās īpašības ir uzmanība un spēja koncentrēties. Un, protams, zināšanas. Taču visa pamatā jābūt patiesai mīlestībai pret cilvēkiem.”
Irmīna atzīst, ka saruna ir nepieciešama katram aptiekas klientam. Lai profesionāli palīdzētu, farmaceitam ir jāsaprot, kas ar cilvēku notiek, iespējams, viņš steigšus ir jānovirza pie ārsta. “Dažkārt izveidojas arī šķietami anekdotiskas situācijas: kāds kungs gados reiz nevarēja atcerēties zāļu nosaukumu un murmināja kaut ko par fēnu… Nodomāju, ka viņš vēlas iegādāties ibuprofēnu, taču pēc sarunas sapratu, kāda ir viņa vajadzība, un ieteicu citas zāles, kas viņa gadījumā palīdzētu krietni labāk.
Dažkārt atnāk cilvēks un saka: “Tā sāp vēders (vai galva, mugura, roka, kāja vai dvēsele), ka vai mirstu!” Kādam niez mugura, citam – izkrīt mati vai pietūcis kājas pirksts. Lūdz: “Palīdziet, iedodiet tableti vai kādu ziedi!” Es tad saku: “Parunāsim!” Profesionāla farmaceita pienākums ir saprast sāpju izcelsmi, lai novērtētu to bīstamības līmeni, noskaidrotu, kas notiek ar šo cilvēku, un ieteiktu viņam labākās bezrecepšu zāles. Ja nepieciešams, jānovirza pie ārsta. Noteikti svarīgi ir arī izskaidrot visu par medikamentu lietošanu – pierakstu to pa soļiem, lai cilvēks nesamulstu un neko nesajauktu.”
Nav vienas tabletes pret visām kaitēm
Irmīna teic, ka bieži vien klientiem nepieciešams ieteikt arī kādus vitamīnus, ārstnieciskās tējas. “Ir arī daudz pārbaudītu un patiesi efektīvu līdzekļu, piemēram, kompreses, kas lieliski darbojas noteiktās situācijās. Taču universāla padoma nav, viss ir individuāli pielāgojams. Ļoti svarīga ir aptiekas klientu uzticēšanās farmaceitam un gatavība runāt par savām problēmām,” stāsta Irmīna, kura allaž atrod laipnu vārdu atbalstam. Farmaceite zina teikt, ka aiz tik saprotamā klienta uztraukuma, ieejot aptiekā, vienmēr ir jāsadzird viņa problēma un jāsaprot, kas visticamāk ietekmēja tās rašanos. Piemēram, sāpes var būt dažādas – gan akūtas, gan hroniskas. Simtiem nianšu.
Par maldiem Irmīna sauc uzskatu, ka katrai kaitei ir tablete, kuru iedzerot kļūsi vesels un laimīgs. “Tā nav! Pat, ja sirmai vecmāmuļai un jaunai sievietei ir vienādi simptomi, katrai, iespējams, nepieciešamas citas zāles. Mūsdienās ir daudz jaunu, patiešām efektīvu medikamentu, ko nevar salīdzināt ar tiem, kas bija pirms 40 gadiem. Ticiet man! Turklāt tagad zālēm ir daudz lielāka drošības pakāpe, un tas priecē. Farmācija attīstās, tāpēc es visu mūžu mācos. Paldies “Mēness aptiekai” par to, ka pastāvīgi rīko lekcijas un seminārus, tie palīdz iet līdzi laikam.”
Irmīna teic, ka farmaceita darba ikdiena nebūt nav viegla: “Uz aptieku cilvēki bieži nāk ar slimību, sāpēm, mēdz būt apjukuši vai aizkaitināti un satraukti. Svarīgi, lai mājās viņi dodas jau daudz mierīgāki. Pret klientu negatīvajam emocijām izturos ar sapratni, jo arī tas ir mans darbs – nomierināt, pateikt kādu labu vārdu.”
Farmaceite ir ievērojusi, ka arvien vairāk cilvēku iegriežas aptiekā pēc kvalitatīvas kosmētikas, piemēram, sejas krēma vai pēc kādas higiēnas preces. “Tā ir laba tendence. Cilvēki uzticas aptiekai, saprotot, ka visi produkti, ko šeit piedāvājam, ir droši un pārbaudīti, turklāt te garantēti var saņemt arī farmaceita konsultāciju.”
Ar saknēm dziļi Latgalē
Irmīna ir īstena latgaliete – dzimusi Ruskuļevas ciemā, Dagdas novadā pie skaistā Ežezera ar 45 salām. “Kad mācījos skolā, mums mājā nebija elektrības, izmantojām petrolejas lampas. Atceros, kā uguns liesmā viļņojās līnijas burtnīcā, kad rakstīju domrakstu… Skolā man bija labas sekmes. Profesiju palīdzēja izvelēties mana tante – ieteica kļūt par farmaceiti. Mazliet apdomāju un iestājos Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Viegli nebija. Ķīmiju, kas man ļoti patika un ko skolā labi zināju, institūtā vajadzēja “urbt” pat nakts stundās un krietni pasvīst pie mācību grāmatām – visas nodaļas bija jāapgūst līdz pēdējam sīkumam un ar pamatīgu uzsvaru tieši uz medicīnu un farmāciju. Kā savulaik teicis vācu zinātnieks Georgs Lihtenbergs: “Kurš nesaprot neko, izņemot ķīmiju, tas arī ķīmiju saprot nepietiekami.”
Studijas Irmīnai šķita ne tikai ārkārtīgi nopietnas, bet arī aizraujošas. Aizstāvējusi farmaceita diplomu, viņa saņēma darba norīkojumu uz Rēzekni un bija bezgala priecīga atgriezties dzimtajā Latgalē.
Aptiekai jaunās farmaceites dzīvē izrādījās īpaša loma – te viņa iepazinās arī ar savu dzīvesbiedru. “Brīnišķīgi bērni mums ir izauguši! Tad nu sanāk, ka aptieka ir mans liktenis un mana jaunības recepte.
Jau 44 gadus strādāju aptiekā un katra diena ir apliecinājums tam, ka profesijas izvēle ir bijusi pareiza,” saka farmaceite.
